Īpašie foto
Pēdējie komentāri
X-cilvēks no Deņisova alas
baigi labi uzrakstīts ir ko man priekš skolas norakstīt!
bilijs 14:11:2012 18:47:58
www.louisvuittonhandbagsoutletss.net/ Lo...
Louis Vuitton Handbags outlet 14:11:2012 04:19:29

sveiki

Vai esat biznesa cilvēks vai sieviete? Vai jums nekādu finansiālu haoss vai jums vajag līdzekļus, la...
Mr Stiven Osin 13:11:2012 21:49:28
Pokaiņi
Visā šajā sakarā gribētos ticēt,ka pēc kādām 2-4 paaudzēm mācēs cilvēki lasīt,ko Pokaiņu akmeņi ir "redzējuši".Te es dom...
FilipsG 13:11:2012 20:38:48
Faraona lāsts
Baisi......
apelssins 12:11:2012 21:32:04
Vectēva paradoksa apgāzšanas teorija
Nē, nu jā, jā, bet jautājums bija - ja jau pie Jums ir atbraucis - no kad sāksies tie ceļojumi - nu, piemēram, divdesmit...
dzimmijs13 11:11:2012 08:59:02
Jahve - Dievs vai Vells?
Te varētu būt info par Jahvi kas vēl nav redzējis.
http:/ / www.nibiruancouncil.com/ html/ 9dfamilygallery.html
Kā...
Normunds 09:11:2012 13:48:18
Faraonu gaisma
Labi ka ir tāda vietne kā ALIENS.LV. Tomēr lai izvairītos no tulkojuma kļūdām un dotu plašāku ieskatu tēmā, ieteiktu pie...
Galindo 07:11:2012 23:23:31
Ādams un Ieva
es kribu
Ilmars 06:11:2012 16:13:01
Milzu NLO virs Latvijas !
Šovakar redzēju 2 Lidojošus objektus. tie lidoja samērā augstu no zemes. tie bija divi.Lidoja virs ķengaraga. blakus vie...
Kellija 04:11:2012 18:44:18
Represijas pret Krievijas latviešiem
Nu, domāju ka Kirovu nošāva nevis dēļ kādām "attiecībām", bet tāpēc, ka viņš sāka veidot iekšējo opozīciju Džugašvilli. ...
dzimmijs13 03:11:2012 08:29:09
As winter Moncler Jackets make feel own existence and temperature drop, you c...
Moncler Jackets 03:11:2012 03:10:51
As winter Moncler Jackets make feel own existence and temperature drop, you c...
Moncler Jackets 03:11:2012 03:10:30
As winter Moncler Jackets make feel own existence and temperature drop, you c...
Moncler Jackets 03:11:2012 03:09:17
Drīzumā
A man pietrūks tā mazā saļā radījuma home peidžā. Viss rit un mainās, bet vai uz labo pusi...
Nemess 02:11:2012 18:36:44
Moncler Jackets can be used as a great consistent male in the area o...
Viesis 31:10:2012 08:53:08
2.31

Nēsas svārkus! Šurpu nācis paņem līdzi 
Mātes Nēsas baltos svārkus ar sudraba spīguļiem,
Ar sudraba spīguļiem, pavasara ziediņiem,
Pavasara ziediņiem, ar zaļām lapiņām,
Ar zaļām lapiņām, pirmās maizes riecieniņu:
Uzvelc baltas svētku drānas,
Ja pie Mātes ciemos nāc!
                     (No hetu himnas "Mātei Nēsai")

31. pastāsts 

Heti. 

Nav precīzi zināms, no kurienes heti ieradušies Anatolijas pussalā. Un tomēr, zinot, kas notika Virma apledojuma pēdējā glaciālā perioda beigās un pēdējā interglaciālā perioda sākumā, nebūs grūti pateikt, ka bija tikai trīs ciltis, no kurām sākās hetu divi pamata etnosi un reizē arī alāni un haji (armēņi) - pelasgi, sindi un Mezopotāmijas arāji (arieši), ka hetu kultūrā bija arī vēlākās feniķiešu, semītu un ēģiptiešu kultūru iezīmes, kad pēdējās vēl nebija radušās.
Rakstu valodā heti tika minēti kā sindu latosu Anitas dzimtas pirmā zemkopju un taurus piejaucējusī cilts, respektīvi, viņiem bija kopēji senči ar hajiem, minēti kā pelasgu Biblas kolonijas dibinātāji, Badarī senkultūras dibinātāji Senajā Ēģiptē un pirmie Senās Ēģiptes faraoni, tie bija tie paši visu aizmirstie heti.
Čaterdži uzskatīja hetu valodas dialektus par visvecākajiem un vispilnīgāk saglabātajiem pirmside valodas dialektiem, no kuriem esot radušās citas ide valodas (47). Taču Čaterdži secinājumi nav pietiekami tādam apgalvojumam, jo ide kopvalodas meklējumi un pētījumi sākās pēc tam, kam Baltu senā civilizācija bija iznīcināta kopā ar tās reāli pastāvējušās kopīgās valodas zudušajiem dialektiem, hipotētiskajā ide kopīgā valodā tika ietvertas vienīgi mūsdienās saglabājušās pirmside kopīgās valodas lauskas, ko viņš nav ņēmis vērā. No iepriekšējos pastāstos teiktā izriet, ka hetu etnoģenēze nebūt nebija gluda un vienveidīga, ka hetu etnosam ļāva nostiprināties kā vienotam veselam vienīgi spēcīgā patiešām demokrātiskā, bet pietiekami despotiskā valsts Hattija.

1. Hetu etnoģenēzes sākums

Pētījumi un dokumenti pierāda, ka hetu etnosa attīstībā ir bijuši sarežģīti ģeofiziski notikumi, kas veicinājuši hetu kā tautas veidošanos sākumā no četriem pamata substrātiem, kas nākošās attīstības fāzēs papildinājušies ar citiem, etniski svešiem blakus substrātiem. Tieši tāpēc Čartedži nebija taisnība.
Hetu etnoģenēzes sākums bija šāds.
Apledojuma beigās (18. - 16. g. tk p.m.ē.) kāda klasisko protobaltu grupa pārgāja Kaukāza kalnus un paglābās Zarzas alās Mezopotāmijā, radīja rieteņa Āzijas ariešu cilšu kopienas Irākā, Kurdistanā, Irānas dienvidus rieteņa galā, Arābijas pussalā.
Ap 9500. g. p.m.ē. Levantē (Mazāzijā) ienāca pelasgi no Balkānu pussalas un pamazām radīja Trojas, Biblas u.c. kolonijas Vidusjūras austreņa piekrastē.
Ap 9000. g. p.m.ē. no Āfrikas Mentas cilvēku padzītā Kapsas senkultūras cilts ienāca tagadējās Izraēlas un Palestīnas teritorijā, radīja Natufas senkultūru tagadējā Izraēlā un Beldibas apmetni tagadējās Turcijas dienvidu gala Konjas līdzenumā.
Ap 6200. g. p.m.ē. Kaukāza kalnus pārgāja Sindaures sindi un apmetās Melnās jūras dienvidu piekrastē ieplūstošo lielāko upju piekrastu zemienēs un aizās, kur rieteņa pusē dzīvoja pelasgi.
Tātad pastāvēja reāla iespēja hetu etnosam izveidoties no ariešu, pelasgu, sindu un Beldibas apmetnes agri izzudušās Natufas senkultūras dzimtas substrātiem, kas tiešām atbilst trim hetu pamata kopību atšķirīgajiem valodas dialektiem un tam, kas tika atklāts hetu rakstu pieminekļos Bogazkejas arhīvā.
Trīs ciltsmāšu, vēlāko dieviešu Latas, Anitas un Nēsas vārdi iet līdzi visai hetu etniskajai vēsturei. Kā teikts hetu senrakstos, viņu ciltsmātes Anitas ģimene esot atdalījušies no Latas saimes, bet Nesas ģimene no kādas citas dzimtas, kura netika minēta. Abu hetu Māšu ģimeņu pēcnācēji satikās Taura kalnienēs, kur bija daudz sudraba, no kā radies viņu pašnosaukums hettites, kas nozīmēja ‘sudraba jeb baltā, saules, daiļā tauta’, jo hetiem sudrabs nozīmēja balts, skaists, daiļš, labs, mīļš, bagāts, izticis, bet viņu mīļākās krāsas bija baltā, sārtā, dzeltenā un zaļā, mīļākie dzīvnieki - taurs un pantera, kuru simboli atradās Latas, Anitas un Nesas tempļos, jo ne jau velti par Aizkalnes baltu cilšu pirmajām Mātēm Sūri, Maiju, Magnu un Peti tika teikts, ka tās tikušas dzemdētas uz panteras, bet dzemdētājas apsargājis taurs.

2. Ičelas īla jeb Mersinas kopiena

Ičelas īlā jeb provincē, netālu no Mersinas146, tagadējās Turcijas Konjas līdzenumā arheologi atklāja Čatal Huikas senkultūru. Tiek atzīts, ka tā esot bijusi tuva Pelasgijas Poseidonijas valsts senkultūrām - Santorinas vulkāna zemūdens kalderā Egejas jūrā, Kiklādu salās un Trojā atklātajām senkultūrām.
Nesiešu senkultūra sākās aptuveni 9500. g. p.m.ē., bet pēc 6. g. tk vidus p.m.ē. tā izplatījās Konjas zemienē kā nēsiešu Mersinas zemkopības un piemājas lopkopības kopiena. Mersinas kopiena bija liela, vairāku mezolitā radušos un par agrās zemkopības un piemājas lopkopības kopienu konglomerāciju izaugušu arheoloģisko pieminekļu grupa tagadējās Turcijas dienvidos, Anatolijas pussalas Konjas zemienē un Tauru kalnu dienvidu plakankalnēs, kur agri sāka attīstīties apūdeņojamā zemkopība.
Par Mersinas kopienas sākuma pieminekli uzskata Beldibas apmetni, kura esot piederīga Natufas senkultūrai, jo tajā esot bijusi izplatīta mirušo galvaskausu apbedīšanas tradīcija, izplatīti krama mikroliti, kaut gan tika minēti arī vītola lapas formas krama bultu uzgaļi, kādus lietoja Zarzas arieši.
Pēc 100 - 200 g. ilgas pastāvēšanas Natufas kultūrslānis izzuda, neatstājot nekādas Natūfas senkultūras iezīmes tam pāri izaugušajā jaunajā kultūrslānī. Toties blakus Beldibai ap 7. g. tk p.m.ē. izauga Hadžilāras, Alan Huikas, Čatal Huikas un Mersinas apmetnes, kuru materiālā kultūra bija tuva Poseidonijas un Trojas pelasgu senkultūrai.
Tiek uzskatīts, ka līdz šim vēl nav atklāti visi Dienvidu Turcijas un Taura kalnienes arheoloģiskie pieminekļi, esošie esot vāji izpētīti, hetu rakstu pieminekļi atšifrēti minimālā daudzumā, kālab galīgu slēdzienu nevarot dot (499; 500). Bet ko tad rakstīja citi pētnieki ?
Hadžilāras apmetni atklāja un pētīja D.Melerts, uzskatīdams to par vecāko apmetni Mersinas kopienā. Viņš rakstīja, ka apakšējā kultūrslāņa senlietas, starp kurām esot bijušas ogles, esot tuvas Sīrijas - Kilikijas senkultūrām, bet kasīkļi un mikroliti esot bijuši kā Natūfas senkultūrā, mītnes cēluši ariešu gaumē. Pavārda ogļu radiokarbona mērījums uzrādīja 8740. - 8400. g. p.m.ē. kā Šanidaras alas B1 kultūrslānī, bet pārsteidza tas, ka tā bija jaukta tipa senkultūra, kura bija tuvāka Vidusāzijas Kamarbandas alas atradumiem, nekā Zarzas vai Natufas senkultūrām, kaut gan dažas senlietas bija līdzīgas senāko Pelasgijas apmetņu senlietām (trepēces ar ieliektām un apaļām malām, mikroliti, trijstūri, masīvi ķīļveida cirvji, bultu un metamo šķēpu vītola lapas formas uzgaļi), kas sakrītot ar agrākajiem atzinumiem par Trojas senās apmetnes krama inventāra tuvību ar hetu senkultūru.
Viņi medīja gazeles, taurus, panteras, zvejoja zivis upēs, vāca dāsnos dabas augļus ar kaula sirpjiem, šāva ar Svidru tipa bultām kā pelasgi vai sindi, dzīvoja četrstūrainās puspagraba stāvbaļķu mājās ar vienpusēji slīpiem un divpusēji slīpiem jumtiem. Dažviet māju sienas cēla no stāvbaļķiem kā lejieši, bet baļķu starpas aizpildīja ar ariešiem tipiskajiem jēlķieģeļiem, grīdas - māla klons ar krāsainu oļu mozaīku, bet taisnos jumtus esot pārseguši ar Libānas ciedru baļķiem un lubām.
Mājās bija tikai viena istaba ar akmeņu krāvuma pavārdu vidū. Vārīšanai lietoja dobtus akmens katlus. Atrada arī grebtus koka traukus, bļodas, šķīvjus, dažādas formas koka kārbiņas un kausus, ķipjus un kausiņus, bērza tāšu traukus, kuros glabāja tauru māšu pienu, lai neieskābtu, medu, medalu, graudus un riekstus (510).
Hadžilaras apmetnes kultūrslāņu augšpusē atklāja pilsētas drupas 5 m bieza kultūrslāņa veidotā pakalnā, 25 km pret rieteni no tagadējās Balduras pilsētas. Paugurs esot pacēlies 2 m virs apkārtējiem tīrumiem, bijis 150 m diametrā. Nācies izdalīt 9 celtniecības līmeņus, - tik reizes pilsētiņa pārbūvēta.
Hadžilaras 6. līmeņa celtniecība notika 5770. g. p.m.ē. Blakus pilsētiņai atrada kapulauku, kurš gan esot bijis sapostīts. Taču apbedītie tika atzīti par klasiskiem Kromaņonas cilvēkiem, respektīvi, par baltiem (510).
Čatal Huika arī ir bijusi pilsēta, bet tā bijusi izvietota 2 apaļos pakalnos, kuru plakuma diametrs bija 400 m. Pirmajā pakalnā pret rieteni, atradās apdzīvojamā pilsēta, bet otrajā pakalnā bija tempļi, kuri kopā ar apbūvi aizņēma 12,8 ha platību.
84. Mātes Nesas skulptūra Čatal Huikas templī.
Abas pilsētiņas pastāvēja kopš Hadžilaras otrā vai trešā celtniecības līmeņa, tātad aptuveni kopš 7. g. tk vidus p.m.ē. Abos pakalnos atklāja tādu plašu jēlķieģeļu celtņu drupas, kādas cēla arieši, taču agrākās celtnēs zem šīm jēlķieģeļu drupām bija koka būves. Tāpēc zinātnieki palika neziņā. Vieni rakstīja par ariešu ekspansiju, par ko liecinot jēlķieģeļu celtnes. Otri rakstīja par sindu substrāta pamatu, jo esot cēluši četrstūrainas stāvbaļķu mājas, kas apdarinātas ar māla kleķi un ar tā sauktajām rūtām, turklāt tā saucamās jēlķieģeļu celtnes drīzāk liecinot par autohtonu izcelsmi, jo tajās neesot ievērotas ariešu tradīcijas.
Tempļu sienas rotājušas krāsainas freskas - tauru vērši gandrīz dabīgā lielumā, stārķi, dzērves, ērgļi, dejotāji, medību ainas, kurā medniekiem priekšā skrējis briežu bars, tam pakaļ traukušies mednieki ar uzvilktiem stopiem un laso mešanas gatavībā. Kādā freskā esot bijuši leoparda ādā ģērbti cilvēki, plaukstas ar izvērstiem pirkstiem, ģeometriskas zīmes - dažādas formas krusti, ugunskrusts, līkloči, skujiņas, jumīši, kvadrātu kombinācijas (saule, mēness un zvaigznes), kvadrātiskie meandri, modificēts Māras koks. Kādā templī esot bijis bareljefs: cilvēki bez galvām bēg un aizstāvas ar paceltām rokām pret milzīgu ērgli vai lidojošu pūķi.
Vietējie māla trauki esot bijuši vienkārši, vienkrāsaini - dabīgā krāsā, brūni, sarkani vai melni. Ēdienu esot vārījuši koniskās kunhās (lielos māla podos). Māla trauku esot atraduši maz: 44 izpētītajās mājās esot bijušas tikai 16 māla trauku lauskas. Toties visur esot bijuši koka un tāšu trauki. Atrastas vienas Mīnoja senkultūras daudzkrāsainās bļodas lauskas, bronzas naži un arkla lemeši (512).
Čatalas pilsēta esot uzcelta 6588. g. p.m.ē., līdz 5866. g. p.m.ē. trīs reizes esot pārbūvēta un tiekot uzskatīta par nēsiešu pavalsts galvas pilsētu Mersinas kopienā, kas bija hetu konfederatīvās valsts maizes klēts, jo atradās visauglīgākajā ielejā un par to liecināja  atrastie labības graudi un mājlopu kauli.

3. Anitu dzimtas latosu kopienas

Par Anitu dzimtu latosu cilts centru uzskata tagadējās Turcijas galvaspilsētas Ankaras apgabalu, kur atradās pirmās hetu valsts Hattijas galvaspilsēta Hatusasa, tagad Bogazkeja. Viņu apmetnes bija izkaisītas gar Kizilirmakas un citu Melnajā jūrā ieplūstošo upju ielejām, bet dienvidos stiepās līdz Tuza ezeram Taura kalnos.
Hatusasa atradās Māsas Sandras (tagad Kizilirmakas) upes piekrastē.
Pirmā hetu valsts aptvēra vairākus tagadējās Turcijas novadus Taura (Toros, Toroslar) kalnos, kuri stiepās 1000 km garumā, bet augstākās virsotnes slējās debesīs līdz 3726 metriem. Hatusasa bija tempļu pilsēta, kurā atradās Anitas148, Latas, Pērkona u.c. tempļi. Apbūves principi neatšķīrās no pilsētu celtniecības Mersinas kopienu konglomerātā, taču celtniecības materiāls bija pieslīpēti akmens bluķi (85.att). Saglabājušies Hatusasas lauvu vārti kā hetu monumentālās celtniecības paraugs (86.att).
Tā bija kaļķakmeņu valstība, kurā senatnes pieminekļi labi saglabājās. Dienvidos bija mūžzaļie subtropu meži un krūmāji, kuros brīvā dabā auga ābeles, ķirši, plūmes, aprikozes un citi dienvidu dabas labumi, bija daudz medījamo zvēru. Ap 2000-2400 m augstumā auga slavenās Libānas priedes, citi skuju koki. Ziemeļa nokalnēs stiepās subtropu stepes, sausās, atrīdās stepes, kuras tagad pārtapušas sāļos pustuksnešos. Tāpēc apmetnes atradās pie upēm un ezeriem, kur bija labvēlīgi apstākļi lauksaimniecības attīstībai. Lauksaimniecībā dominēja sīklopi un kapļa zemkopība.
Ne Māsasandra (turku Sarkanā Irmaka, grieķu Galis), ne arī kāda cita upe nebija kuģojama. Un tomēr tas bija bagāts novads, kura bagātība bija izdevīgais ģeogrāfiskais stāvoklis un izrakteņi, no kuriem galvenie bija sudrabs un vārāmā sāls, vēlāk arī varš, alva, dzelzs, kā arī alpīno pļavu ganības, bet palienās ierīkotie lauki deva labas graudaugu - kviešu, miežu, prosas, auzu, pākšaugu, kā arī dabīgu dārzu ražas, divas dārzeņu ražas gadā. Zvejniecība bija attīstīta vāji, toties turēja bišu dravas katrā zemkopības kopienā, jo heti bija pazīstami ar medvīnu un medalu kā preci.
Ģeogrāfiskais stāvoklis bija izdevīgs, jo hetu valstis atradās vietā, kur krustojās tirdzniecības ceļi starp Pelasgiju, Umbriju, Sindiju, Šumēru, Ēģipti, Indiju un Ķīnu caur Baltistānu Tibetā un citām senajām valstīm. To viņi prata izmantot sev par labu. Tāpēc viņu pilsētas kļuva par maiņas tirdzniecības centriem jau kopš 5. g. tk pirms mūsu ēras.
85. attēls. Hetu pilsētu un tempļu celtniecības princips. Kreisajā pusē Anitas templis, tam blakus vidū - Latas templis ar kolonām un altāri vidū.
Anitas vecākās kopienas Māsassandras upes piekrastē bija dibinātas mezolita sākumā (10. - 9. g. tk p.m.ē.). Tās saplūda ar Mersinas kopienām gar Vidusjūrā ieplūstošo upju piekrastēm 6.-5. g. tk p.m.ē. vietās, kurās bija pelasgu kolonijas (386).

86. attēls. Hetu federālās valsts galvaspilsētas Hatusasas lauvu vārti kā ciklopisko būvju paraugs (88).

4. Hetu kaimiņi

Blakus hetiem dzīvoja Mazāzijas baltu cilts luvi jeb luvijieši, Lidijas (Trojas) pelasgi, Herodota minētie karieši, kiprioti, frīģi un daudzas citas ciltis, kuras vēlāk iegāja hetu valstu konfederācijā kā autonomas pavalstis, kuru kopības pamats bija etniskais tuvums, kopīgā reliģija, aizsardzība pret nomadiem un karojošajām jūras tautām, kā Ēģiptē sauca pirātus. Visas lietas kārtoja Anitas un Nēsas priesterienes, bet viņu brāļi kļuva par vēlētiem valdniekiem, kuru pārziņā bija tikai aizsardzības funkcijas. Māšu Latas, Anitas un Nēsas tempļu kalpotājas dēvēja par Anitām (123).
Arieši ar savām zemkopības un piemājas lopkopības kopienām aizņēma gandrīz visu stepju zonu, arī tagadējos tuksnešus, kuri tolaik bija zāļainas, zemkopībā noderīgas stepes. Viņiem blakus bija nomadu lopkopju ciltis, kuras Hirkānijas erji sauca par tūriem jeb tauriem, bet vēl pret dienvidiem dzīvoja šumēru un protosemītu ciltis. Protosemītos iegāja Palestīnas heti, arieši, šumēri, citas lopkopju dzimtas, kālab viņi dalījās klaiņojošajos lopkopjos, kas bija naidā ar zemkopju dzimtām.
Hattijas tuvākā kaimiņvalsts pēc 3000. g. p.m.ē. bija Šumēra, vēlāk Babilonija, Persija, Asīrija, Akāda (Akādija), Armēnija. Taura kalnos mita mednieku ciltis, kurām nebija noteiktas mājvietas, tās dzīvoja galvenokārt alās.
Luvi un frīģi bija vienveidīgo eiropeīdu gargalvainās varietātes pārstāvji kā sembri jeb pelasgi. Runāja kādā no ide valodas senajiem dialektiem, piekopa baltu reliģiju, kalendāra kultu, piederēja pie matrilineārajām un egalitārajām sabiedrībām kā heti un arieši. Hetu, luviešu un frīģu mākslinieki krāsainajos bareljefos un reālistiskajās gleznās attēloja savas cilts sievietes un vīriešus, zemkopjus, ganus un karavīrus, retāk valdniekus un daudzināmās dievības. Rādīti vidēja auguma balti. Vīrieši bija plecīgi, gariem dzelteniem vai linu pelēkiem matiem, lieliem un taisniem deguniem, profilētu seju, izteiktu zodu. Valkāja gaišus apģērbus. Nēsāja garus matus, sapītus sīkās bizītēs, bārdas  noskuva. Sievietes valkāja garus baltus svārkus un blūzes ar izšūtām piedurknēm, metāla vainadziņus vai aubes.
Hetu, nēsiešu un luviešu kapulaukos 2. g. tk p.m.ē. blakus bija guldīti gan gargalvainās, gan klasiski mezocefālās varietātes cilvēki, kādi bija sindi un pelasgi. Agrākos apbedījumos bija tikai gargalvainās varietātes galvaskausi, brahicefālu galvaskausu nebija nemaz. Tie parādījās apbedījumos, kas datēti ar 10. gs p.m.ē. Tātad būtībā hetu kaimiņi bija radniecīgas baltu izcelsmes ciltis, izņemot kariešus, kuri pēc Herodota vēstures stāstiem esot bijuši neīstie etiopi, t.i., nēģeru un baltu jaukteņi, kā arī sarkanbrūnie un sprogainie šumēri un protosemīti, haji jeb protoarmēņi, nākamie persieši (369).
Sengrieķis Artemidors ir atstājis 376.g. p.m.ē. rakstītas ziņas, ka pirms 25 gs, t. i., 2786. g. p. m. ē starp Nīlas labo krastu un Sarkano jūru esot dzīvojuši pigmeji, bet no tiem pret ziemeli - trogodīti, kas esot bijusi nomadu lopkopji, kurus pavada despotiska valdnieka karaspēks. Viņi esot tie, kas uzbrukuši agrākajiem Palestīnas zemkopjiem un viņu druvas pārvērtuši tuksnesī.
Kas bija šie trogodīti, nav izdevies noskaidrot. Ir izteikta hipotēze, ka tie būšot bijuši hotentotu senči (586). Ja tiešām ir bijusi tāda tauta, tad tā varēja būt vienīgi erju nosauktie tūri un tātad arī hetu kaimiņi un naidnieki, kas antropoloģiski bijuši tuvi ahajaviem, kuri cēlušies no citos pastāstos pieminētajiem Mentas cilvēkiem. Tie tiešām bija lopkopji, kas pārvērta sīkānu zemkopības koloniju tagadējā Lībijā un tās lielāko platību neglābjamos smilšu un akmeņu tuksnešos jeb ergos.

5. Hetu valstu izveidošanās

Hetu valsts no tās pastāvēšanas sākumā bija pavalstu konfederācija, kurā katrai pavalstij bija pašnoteikšanās tiesības. Tāds valsts tips garantēja aizsardzību pret Šumēras, nomadu lopkopju, mednieku cilšu un laupītāju bruņotiem iebrukumiem. Šajā nolūkā pilsētas cēla augstās un grūti pieejamās klinšu platformās. Tātad hetu bagātību tīkotāju bija daudz.
Kā hetiem izdevās apvienot etniskā ziņā tik raibu cilvēku baru, kad un kādu iemeslu dēļ viņi apmetās Māsassandras upes ielejā, kāpēc viņiem bija svēti māšu Nēsas un Anitas vārdi, tā arī paliks lielā noslēpumā tīts. Mums šo `sudraba` cilvēku vēsture ir zināma tik daudz, cik tā aprakstīta māla tāfelītēs, kuras atrada bijušo hetu tempļu bibliotēku un pilsētu drupās, jo sevišķi daudz Hatussasas tempļu arhīvos, un kuras ir tulkotas visai maz viena entuziasta iespēju robežās, bet viņš nav atstājis sev mantiniekus. Tāpēc nav kam pažēloties par zināšanu trūkumu.
Hattijas centrs bija Anitas un Nēsas dzimtu kopienas. Aptuveni 3. g. tk. beigās un 2. g. tk sākumā p.m.ē. Hattijā ir pastāvējušas dažādas cilšu apvienības, kas brīvprātīgi apvienojās konfederācijā.
Par hetu daudzo cilšu saimnieciskajiem un politiskajiem centriem kļuva pilsētas Hatusasa, Nēsa, Kalpa, Kūsāre, Anita, Alīse, Kuļķene, Ārslāna, Trākata u.c., kas bija izvietotas gandrīz nepieejamās vietās, kur pieejas sargāja augsti jo augsti akmens mūra žogi. Ēkas kopš 3. g. tk p.m.ē. cēla no precīzi piedzītiem baltu akmeņu bluķiem. Tās atgādināja senās pilsētas un ciklopiskās būves Pelasgijā. Šo seno pilsētu drupās atklāja daudz reālistisku skulptūru. Svētkalni vai kādas citas celtnes nav zināmas.
Visvairāk megalitu būvju drupu atklāja Anitas provincē, Melnajā jūrā ieplūstošo upju piekrastēs. Tās lielā mērā atgādināja Šumēras un Senās Ēģiptes arhitektūru, bet bija vismaz par 2000 gadiem agrākas par pēdējām, ar ko apliecina hetu arhitektūras ietekmi minēto seno valstu arhitektūrā.

 6. Hetu senkultūru kopīgās iezīmes

Mezolita senkultūras raksturoja krama mikroliti, smagnēji kalti jeb dūres cirvji, kas liecināja par koka apstrādāšanu celtniecības vajadzībām. Pirmie mājokļi, kā izriet no Nēsas un Anitas provinču apraksta, bija puspagraba mājokļi ar stabu un jēlķieģeļu pildījuma sienām, vienpusēji vai divpusēji slīpiem jumtiem, kas pārklāti ar lubām.
Neolita senkultūras raksturoja krāsainā keramika. Vecākā bija melna un dzelteni pelēka. Vienkārši bedrīšu un ķemmīšu raksti, arī iekrāsoti sarkani, zaļi. Pēc 5000. g. p.m.ē. māla trauki bija veidoti uz podnieka ripas, labi apdedzināti, glazēti, rotāti sarkaniem, brūniem, zaļiem ģeometriskas formas rakstiem. Taču keramikas bija maz, jo ikdienā lietoja koka traukus. Atrastas ariešu, ēģiptiešu un pelasgu importa keramikas lauskas, arī rotas lietas.
Otra raksturīgā iezīme - ciklopiskās celtnes kopš 6700. g. p.m.ē.
Mirušos guldīja skeletkapos, kuros apbedītos lika uz sāniem, galvu novietoja pret rītausmu. Iekaisīja sarkano minerālo krāsu. Vēlāk, konkrētāk - kopš 5000. g. p.m.ē., mirušos sadedzināja un pelnus izkaisīja vējā no kādas augstas vietas pāri upju ieplakām. Tāpēc apbedījumi kopš tā laika netika atrasti.
Hetu ģimenes mājoklis bija viena stāva koka vai jēlķieģeļu vienas istabas vai divu, trīs istabu četrstūraini nami, kuru gali bija savienoti ar kaimiņu ģimeņu mājokļiem pie kopīga pagalma ar ūdens ņemšanas vietu .
Pilsētās cēla vienveidīgus divstāvu namiņus, kurus savienoja kopā, vienā blokā tā, ka veidojās nocietinājums. Visām ēkām bija plakani jumti, uz kuriem varēja uzkāpt pa kāpnēm caur lūku. Lai nenokristu, gar jumta malu izveidoja jēlķieģeļu parapetu ar robainā rakstā veidotu augšpusi. Griestus saturēja baļķi. Sienas tika apmestas ar māla un kaļķu masu, kurā veidoja rakstus un zīmējumus.
Pilsētu ielas, māju klonus salika no krāsainām akmens plāksnēm, veidojot rakstu. Durvis un logi atradās tikai pagalma pusē. Logi bija šauri, zemi. 18. gs. p.m.ē. tie jau bija aizklāti ar biezām dzidrināta stikla plāksnēm, kuras iestiprināja koka rāmī tā, lai varētu izņemt istabas pusē no rāmja. Vienā telpā atradās kamīna akmens pavārds.
Dzīvojamo telpu iekšējais iekārtojums bija pavisam vienkāršs. Bija koka gultas, galdiņš, soliņi, zems pārnēsājamais galdiņš, pie kura ēda, sēdēdami zemē uz paklāja. Soli bija ar atzveltnēm. Atzveltnes tika rotātas ar izgriezumiem un iegriezumiem, atkarībā no sēdētāja sabiedriskā stāvokļa.
Pilsoņu sabiedrisko stāvokli noteica dzimtas tradīcijas. Galvenā persona dzimtā bija dzimtas māte, t.i., vecmāmiņa, kas tika visādos veidos godāta. Tātad vispirms dzimtas māte, ģimenes māte, tad kopienas mantinieks (mantiniece), kam mantojuma tiesības novēlēja iepriekšējais mantinieks, parasti tēvs vai māte. Pēc viņa (viņas) nāca vecākais dēls un vecākā meita, beidzot bērni, kalpotāji un pārējie, starp kuriem bija dzimtai pievienojušies radinieki, karā iegūtie vergi, kas kalpoja mantiniekiem ar brīvu pilsoņu tiesībām.

7. Hetu valdnieku anāles

Paši vecākie hetu dokumenti liecina, ka pirmais valdnieks, kas apvienoja ciltis vienotā hetu tautā bija Anitas valdnieks Pitkus. Viņa troni mantoja Anitas un Kūsasas valdnieks, kurš tika nosaukts par ķēniņu, jo bija izcīnījis neskaitāmus karus ar klejojošo lopkopju militārajām vienībām, mežonīgajiem medniekiem, kuri dzīvojuši kalnos, arī nākamo Šumēras pilsētvalstu valdnieku armijām, kas lauzušās iekšā Hattijā medīt vergus, kurus uzskatīja par labāko darbaspēku, kas neesot nemaz jāapmāca. Tātad paši sev bija radījuši bīstamus ienaidniekus, palīdzēdami tiem apgūt zemes kopšanas mākslu.
Anitas Kūsasas pavalsts ķēniņš Pitkus 1800. g. p.m.ē. sapulcēja lielu karaspēku un uzbruka Hatussasas pilsētai, sakāva pilsētas aizstāvjus, pilsētu izlaupīja un nolīdzināja. ``Es to ieņēmu naktī vairākos paņēmienos``, - tā viņš licis iekalt māla tāfelītēs, piebilzdams, ka ``pilsētas vietā liku iesēt nātres. Ja arī kāds mēģinās apmesties šajā vietā, tad lai viņu ķer debesu dieva Pērkona bultas`` (369). Pakļāvis vēl citas pilsētas, viņš nodibināja hetu valsts galvaspilsētu, kuru nosauca Mātes Nēsas vārdā. Ar to arī tika likti pamati hetu kopējai konfederatīvajai valstij, par valsts valodu nosakot ide valodas nēsiešu dialektu, par galvaspilsētu Nēsas dzimtā novada pilsētu.
Nēsas pilsētu nopostīja valdnieka Pitkus pēcteči, kuri par galvaspilsētu uzskatīja Hatussasu. Tas notika 18. - 17. gs mijā p.m.ē.
Anitu dinastijas valdniekam bijuši 3 dēli: Tutkalis, Pasūrmis, Papaktīlmaks, bet tie valdījuši epizodiski, jo nav varējuši sadzīvot ar priesterienēm un dzimtu domes locekļiem. Tāpēc viņu vārdu lielo kāpņu valdnieku sarakstā nav, bet tie minēti Anitu dinastijas anālēs, kas saturēja ap pusotra simta māla tāfelīšu. Tās atrada Anitas pilsētas Anitas tempļa drupās.
Varenākais kāpņu ķēniņš bija Labarns Pirmais, Tutkaļa Pirmā mazdēls. Viņš valdīja laikā ap 1670. g. p.m.ē., paplašināja hetu valsti, iekaroja Arcavu (Armēnijas rieteņa provinci), Villus Elaisus (Kipras) salu, visu Anatolijas pussalu (Turciju), atguva Nēsas dzimteni, kura tajā laikā bija patstāvīgā Mesinas valsts, kas atdalījusies no konfederācijas, iekaroja kariešus, pakļāva klejojošo lopkopju ciltis un piespieda tās sākt zemi kopt, samazināt lopu barus, kā arī pakļāva mednieku ciltis Taura kalnos.
Kopš Labarna I laikiem sākās hetu kopējās valsts uzplaukums. Likumu par liegumu hetiem precēties ar cittautiešiem (cittautietēm) Labarns I atcēla (370).

8. Valsts pārvalde

Hetu ķēniņš nebija vienvaldnieks parastā nozīmē. Tā bija cilšu demokrātijas149 valsts iekārta ar vēlētiem pārvaldes orgāniem no lejas līdz augšai trīs pakāpēs.
Panksbija zemākais pārvaldes orgāns, kas tiesībās bija pats spēcīgākais un kurā iegāja visu kopienu un tempļu pārstāvji no katras pavalsts, kurus izvirzīja katra kopiena, pilsēta un templis. Tam pakļāvās kā ķēniņi, tā arī tūls (kopvalsts pārvaldes orgāns). Izšķīra kopīgās valsts panku, kuru sastādīja autonomo pavalstu panku vadītāji - ķēniņi, Nēsas, Anitas, Pērkona un citu tempļu priesterienes un priesteri, Anitas un Nēsas tempļa vecāko priesterieņu vecākie brāļi, kuri parasti bija Pērkona tempļa priesteri, un pavalstu panku delegāti. Pavalsts pankā iegāja dzimtu kopienu vecākie (vecākās), viņu karavadoņi (kravadones) un minētie priesteri.
Panka locekļus sargāja kopējās valsts ķēniņa parakstīts parlamentārās neaizskaramības likums. Ja tie bija noziegušies jeb ``drīz varētu izdarīt noziegumu, - lai tas būtu mājastēvs, hetu karaspēka komandieris, galvenais vīna smēlējs, galvenais mēsšēds (valdnieka sardzes priekšnieks) vai galvenais tūkstoša komandieris (karaspēka pamata vienībā bija 1000 karavīru), tad jūs (panks) viņu sagrābsiet un pie sevis atvedīsiet sodīšanai`` (367).
Tūls bija katras pavalsts un kopīgās valsts augstākais varas un pārvaldes orgāns. Tūls bija padome, kurā iegāja ķēniņa dēli, asinsradinieki, cilšu vadoņi un kara vadoņi, Nēsas un Anitas tempļu vecākās priesterienes un viņu vecākie brāļi.
Šī kolēģija varēja noteikt sodu par pārkāpumiem un sliktu pienākumu pildīšanu pat ķēniņam, atstādināt viņu no amata, noteikt viņam pat nāves sodu.
Tūls noteica valsts politiku un pārvaldes struktūru, izstrādāja likumus, kurus akceptēja ķēniņš ar savu parakstu.
Ķēniņu ievēlēja tūls. Viņš bija tūla lēmumu izpildītājs, panka un tūla pieņemto likumu parakstītājs un īstenotājs. Tāpēc viņš nebija despotisks valdnieks kā Šumērā, Ēģiptē, Asīrijā, jo bija vēlēts un pakļauts tautas pārstāvju likumdevējiem. Ķēniņš kļuva par patvaldnieku vienīgi kara laikā, kad vajadzēja mobilizēt militāros un saimnieciskos spēkus valsts aizsardzībai.

   9. Hattijas Konstitūcija - pirmā konstitūcija pasaulē

Hetu valstij bija sava Konstitūcija150- pamata likumi, kuri bija jāpilda visiem valsts iedzīvotājiem, neatkarīgi no sabiedriskā stāvokļa.
Hetu valdnieki bija konstitucionālas un federatīvas valsts, egalitāras un matrilineāras cilšu kopienu brīvprātīgas savienības prezidenti, izpildvara, karavadoņi.
Katrai ciltij palika pašnoteikšanās tiesības, kuras tūls ierobežoja tikai tad, ja kādas cilts pavalsts lēmumi bija pretrunā ar Konstitūciju un kopējās valsts interesēm.
Tātad autonomijas tiesības pavalstīm savas teritorijas saimniecisko, politisko un reliģisko lietu kārtošanā praktiski nebija ierobežotas, ko nereti nespēj realizēt pat mūsdienu federatīvajās valstīs, piemēram, Krievijā. Vēl bija noteikts, ka bez cilšu pavalstu tūlu ziņas neviens nedrīkst skart pavalsts robežas, izņemot kara gadījumus, kad to prasīja kopējās valsts intereses, jo bija pietiekami brīvu teritoriju, kurās, saskaņojot ar cilts priestera un ķēniņa tūlu, drīkstēja apmesties svešinieki.
Konstitūcija noteica ķēniņam neierobežotu varu vienīgi ārkārtējos apstākļos, kad viņš automātiski kļuva par neierobežotu valdnieku, kuram pakļāva visu saimniecību kara vešanas un uzvaras gūšanas vajadzībām. Ja viņš karā zaudēja, tam draudēja sods, pat nāves sods, upurējot Pērkonam. Tāpēc ķēniņam vajadzēja krietni padomāt, pirms sākt karu un izziņot ārkārtējo stāvokli valstī.
Bija gadījumi, kad nesekmīgu karu dēļ, ko izraisīja ķēniņš, viņam tiešām piesprieda nāves sodu, nokaujot un sadedzinot sārtā, kaut gan nāve hetiem bija kaut kas dabīgs un viņi no nāves nebijās, jo ticēja pārdzimšanai (reinkarnācijai).
Konfederācijas ķēniņš kara laikā kļuva par kopīgā karaspēka virspavēlnieku, bet konfederācijas pavalstu ķēniņi par tūkstošu komandieriem (367).
Konstitūcija paredzēja iedzīvotāju, cilšu, pavalstu tiesības un pienākumus, noteica hetu sabiedrības struktūras vienību savstarpējās attiecības, pasludināja ticības un vārda brīvības, izņemot rakstu valodu, kas bija attiecīgi Anitu un Nēsas tempļu kalpoņu pārziņā. Katram iedzīvotājam bija jāzina valsts valoda, par kādu joprojām tika noteikts nēsiešu ide dialekts.

10. Hetu sabiedrība

Hetu sabiedrību veidoja valdnieki un bagātnieki, zemnieki un lopkopji, kuri bija brīvi cilvēki, brīvie amatnieki un tirgotāji, vergi. Vergi nebija saprotami klasiskās verdzības nozīmē. Vergus sagrāba karā. Sievietes gūstā neņēma, izņemot tos gadījumus, ja sievietes piedalījās karā ar ieročiem rokās un nogalināja kādu hetu karavīru.
Kara gūstekņus varēja pirkt un pārdot. Taču pēc divu trīs gadu ilga pārbaudes laika tie kļuva par hetu kopienas locekļiem, kuriem Hattijas valsts garantēja pilnas pilsoņu tiesības, neaizskaramību un aizstāvību. Ja kāds vajāts cilvēks lūdza patvērumu, tas netika liegts, bet patvaļīgus robežu pārkāpējus sagaidīja nāves sods, ziedojot ugunī dieviem. Patvēruma lūdzēji ir bijuši spiesti stāvēt rindās pie tempļiem, kamēr izlemj viņu likteni un viņu vārdus ieraksta sarakstā. Tātad viņu skaits mērāms tūkstošos. Taču gadījās, ka tie bija ienaidnieka izlūki, kas pēc iekundzēšanās kopienā veica šķeltniecisku darbību. Viņi tika atmaskoti un sodīti ar nāvi.
Jaunpilsoņiem, kā tagad teiktu, nepilsoņiem, bijušajiem sklāvjiem un patvērumu guvušajiem cilvēkiem bija tiesību ierobežojumi pirmo 4-5 gadu laikā, kā to noteica arī vergiem. Par jaunpilsoņiem kļuvušie vergi, patvērumu guvušie ienācēji nedrīkstēja pamest kopienu vai nepildīt kopienas pārvaldītāja gribu, precēties ar hetietēm (367).
Vergi kā tādi parastā izpratnē nepastāvēja, jo viņus nedrīkstēja pat piekaut vai nogalināt. Par verga piekaušanu draudēja visas mantas atsavināšana un vainīgā nodošana bijušajam vergam par mūža kalpu, bet par nogalināšanu draudēja nāves sods. Tādējādi vergiem bija izdevīgi kļūt piekautiem. Tāpēc tie labprāt centās izraisīt kautiņus, no kuriem savukārt vairījās heti, jo iesaistīšanās tādā kautiņā nozīmēja ģimenes labklājības zaudēšanu (370).
Priesterienes, kulta kalpones un kalpotāji veidoja atsevišķu, sevišķu tiesību sabiedrības pārstāvju slāni, kurš noteica valsts un sabiedrības ideoloģiju. Pati ievērojamākā un tiesībās pilnvarotākā persona bija galvenā Latas tempļa vecākā priesteriene Anita, kuras brālis bija Pērkona tempļa vecākais priesteris. Pie katra tempļa darbojās jaunākie kulta kalpotāji kā audzēkņi, jo tempļi bija hetu inteliģences skolas.
Priesterieņu tiesības ieguva tikai talantīgākās tempļu audzēknes (audzēkņi). Priesterienes veidoja hetu sabiedrības inteliģenci. Rakstība nāca no tempļiem un iesākās pirms Šumēras. Viņas bija arī ārstes un zinātnieces, tautas gara mantu zinātājas un glabātājas, kas, atšķirībā no Eiropas baltu viešajām mātēm, šīs zināšanas saglabāja rakstos, kuri, diemžēl vēl nav pilnīgi atšifrēti un iztulkoti, jo tika lietotas dažādas rakstu zīmes, to skaitā noslēpumainais Eblas raksts, jo teksts nebija paredzēts nepiederīgām personām, tikai lasīt pratējiem.
Tempļos strādāja arī talantīgi vīriešu kārtas zinātnieki un dziednieki, astrologi un astronomi, dzejnieki un rakstnieki, rakstveži, uzskaitveži. Rakstu zinātne atradās tempļu pārziņā. Bez priesterieņu vai viņu brāļu ziņas nedrīkstēja izplatīt rakstītus dokumentus, izņemot dzeju, folkloru, teikas un pasakas (370).
Zemessardzi komplektēja gan no dzimtu rekrūšiem, gan arī no bijušajiem pretinieka kara gūstekņiem, brīvprātīgajiem brīvajiem cilvēkiem, uzticamajiem vergiem, jaunpilsoņiem, kas bija no jauna pievienojušos pavalstu pilsoņi vai kara gūstekņi un kas vēlējās kļūt par Hattijas pilsoņiem. Gluži mūsdienīgi. Vai nē ?
Profesionālie karavīri kalpoja ķēniņam, pankam vai zemkopju kopienai.
Citas sabiedrības grupas, kas atrunātas Konstitūcijā, bija zemnieki, lopkopji, mednieki, zvejnieki, bitenieki, dārznieki, kalēji, daiļamatnieki, jūrnieki, tirgotāji, gleznotāji, aktieri, skulptori, tirgotāji, rakstnieki, kuru tiesības noteica vienīgi Latas, Anitas un Nēsas tempļa kalpotājiem (kalpotājām) paredzētajās normās.

11. Rakstu māksla

Hetiem sava rakstība sākās aptuveni 3500. g. p.m.ē. Tā laika māla tāfelītes tika atrastas katras pilsētas tempļu drupās, bet Bogazkejas Latas galvenā tempļa drupās atrada pat bibliotēku, kurā bija arī saimnieciskās un politiskās dzīves apraksti, zinātniskā literatūra astronomijā, botānikā, zooloģijā, matemātikā, kulta un medicīnas literatūra, dainas un teikas. Šie dokumenti vēl gaida tulkotāju, kaut gan ir uzzināts daudz, izņemot vēstures rakstus par hetu izcelsmi un hetu valsts sākumiem, folkloru, zinātniskos un kulta rakstus.
Pats lielākais fonds ietvēra ķēniņu anāles un dokumentus par kulta lietām. Atsevišķi fondi bija veidoti svešās valodās. Otrs lielākais fonds - kulta lietas, folklora, dzeja. Tā tulkošana nebija vēl sākta 1970. gadā (370). Zinātnei bija veltīts atsevišķs fonds, kura izpēte tikko sākta, bet nav pabeigta, jo šajā fondā bija gan sākotnējās simbolu raksta, gan klasiskās ķīļa raksta, zilbju raksta un hieroglifu rakstu zīmes, teksti daudzās, tagad jau izmirušās valodās, kas nemaz vēl nav apzinātas.
Lielu pārsteigumu sagādāja hetu zināšanas matemātikā. Viņi prata aprēķināt taisnstūra, trīsstūra un riņķa laukumu, kuba, trapecoīda, paralēlskaldņa un konusa, kā arī nošķelta konusa tilpumu, pazina kāpināšanu un saknes vilkšanu pirms 2. g. tk p.m.ē. Tātad šīs zināšanas kļūdaini tiek piedēvētas vēlākām valstīm. Liels daudzums tāfelīšu bija veltītas sakrālām lietām, ārstniecībai, kultu rituāliem, laika skaitīšanai, buršanai, astroloģijai, astronomijai un likumiem. Likumi bija hetu dzīves kodekss, kas radies vismaz savus 1000 gadus. pirms slavenā Babilonijas Hammurapi kodeksa.
Daudzās tāfelītēs bija tā sauktās ķēniņu anāles jeb dzīves apraksti, priesterieņu anāles un dzīves apraksti, cilšu raduraksti un cilšu izcelsmes apraksti, teikas, nostāsti, himnas un dainas, kuras nav tulkotas, izņemot atsevišķus fragmentus.

12. Dzimtu kopienas

Cilts pamata vienība bija dzimtas kopiena. Dzimtas kopienas lietas noteica ģimenes māte vai tēvs, ko sauca par dzimtas galvu.
Dzimtas galvu vēlēja un viņa ģimeni sauca par pamata jeb vecāko ģimeni, kuras locekļiem bija noteicošais vārds dzimtas kopienas lietu izlemšanā. Pamata ģimenei piederēja īpašuma bezierunu mantošanas tiesības (vecākajam dēlam vai meitai), ja ģimenes galva bija cienījams cilvēks un ievēroja likumus, kopienas intereses un prata sadzīvot ar kopienu. Pretējā gadījumā viņam šīs tiesības atņēma, ievēlēja jaunu saimes vadītāju, kuram tika noteikts pārbaudes laiks.
Zemes īpašumu ieguva, ja pretendents atrada brīvu izmantojamo zemi. To piešķīra arī karā sagrābtajiem gūstekņiem, kurus sauca par apantešiem.
Bija arī parādu vergi vai tādi, kam bija uzlikts sods atkalpot tam cilvēkam, kuram tas bija nodarījis kādu ļaunumu. Taču amatnieki, pilsētnieki un tirgotāji, priesteri bija tikai brīvie cilvēki.
Zemkopības kultūrai bija sava vēsture, kas iesākās Nēsas dzimtas kopienās aptuveni 6. g. tk sākumā p.m.ē. Tā sākās neparasti pēkšņi bijušo mednieku kopienās un tūliņ augstā līmenī, ko var izskaidrot vienīgi ar pieredzes pārņemšanu no pelasgiem un ar pelasgu kolonistu aktīvu līdzi darbošanos. Ar to hetu zemkopības kultūra atšķīrās no pakāpeniski izaugušajām ariešu un Eiropas baltu zemkopības kultūrām. Līdz tam heti turēja kazas, aitas un pašu izaudzētas tauru govis, kā arī zirgus un mūļus, vilcējvēršus, suņus, stepes kaķus, skunksus, pīles, zosis, bišu dravas.
Heti audzēja divkanšu kviešus, prosu, auzas, miežus, lēcas, zirņus un sakņājus. Katrā kopienā bija augļu dārzi, kuros auga vīnogas, aprikozes, plūmes, ābeles, vīģes, īves un ogulāju stādījumi, lielas bišu dravas bluķos.
Hetu zemnieki no diedzētiem miežiem vārīja biezu iesala medalu, tecināja augļu un ogu sulu, saldināja to ar medu un noraudzēja, iegūstot saldo vīnu. Šos dzērienus sūca caur niedru caurulītēm, viegli apreibinoties. Piedzeršanās nepastāvēja. Piedzērušos un mēru nezinošos vīna lietotājus sodīja tāpat kā kaušļus vai zagļus.
Par mājas dzīvniekiem vislabāk var spriest no tirdzniecības rakstiem. Mūlis maksāja vienu sudraba minu, zirgs - 20 sudraba sīķeļu, vērsis, kas bija pieradināts vilkt bronzas divu lemešu arklu, - 15 sudraba sīķeļu, jūga ķēve - 15 sudraba sīķeļu, jājamzirgs - 14 sudraba sīķeļu, u.t.t. Pieminētas aitas, kazas, nebija aizmirsti suņi un kaķi, mūļi, tauru govis un jūga vērši. Ziņu par cūku turēšanu nav.
Mājlopus dzina uz kalnu ganībām apbruņoti gani, ziemas sezonās turēja aplokos un atsevišķās nojumēs, baroja ar sienu, salmiem un graudiem. Vienīgi mūļus un zirgus turēja staļļos tuvu dzīvojamām mājām cauru gadu pa rokai. Nav konstatēts, ka heti būtu jebkad dzīvojuši kopā ar mājlopiem zem viena jumta kā citās ciltīs.
Ēda maizi, medu, sieru, pienu, dzēra medalu, vīnu, uzkoda aprikozes, riekstus, vīnogas, ābolus, plūmes un citus augļus gan svaigus, gan žāvētus.
Zivis varēja ēst reti, kaut gan gaļu ēda katru dienu no šķīvja. Taču ēda mēreni un ar sātu, nepieļaujot nekādas pārmērības ne ēšanā, ne dzeršanā (367).
Visu hetu pastāvēšanas laiku kopienu locekļi turpināja medīt un vākt dabā izaugušus pārtikas produktus, sevišķi ūdensputnu olas, riekstus, ogas. No zvērādām izgatavoja gultu segas, darba apģērbus, karavīru apģērbus, paklājus, lepnus apmetņu un apģērbu rotājumus. Zvērādas nezaudēja nozīmīgumu arī pēc aušanas mākslas apgūšanas, kad sāka valkāt austus apģērbus.
Par noliktavām kalpoja alus pagrabi. Tajos glabājās koka vīna un medalus mucas, 1,5-2,0 m augsti keramikas podi, kuros it viegli varēja iekāpt divi cilvēki. Tajos glabāja graudus, gaļu un citus produktus, kā arī apģērbus, dārglietas u.t.t.
Zemkopji un lopkopji dzīvoja pilsētas tipa lielākos un mazākos ciematos, kuros vienā pusē pagalmam bija ģimeņu dzīvojamie namiņi, otrā pusē saimniecības ēkas, bet pagalmu galos atradās tempļi un amatnieku darbnīcas.

13. Kuģniecība

Par hetu kuģniecību pārliecinošu ziņu nav, pareizāk būtu teikt, ka nav vairs neviena, kas mācētu izlasīt hetu rakstus māla tāfelītēs. bet par tās pastāvēšanu var spriest no hetu tirdzniecības sakariem ar Sindiju un Burtiju (pēc senajiem arābu rakstiem), pēc arheoloģiskajiem pieminekļiem, kas atrasti Sicīlijā, atsevišķiem pieminējumiem par hetu kolonijām tagadējās Bulgārijas teritorijā, kur tos dēvēja pat tīsahetiem un gētiem vai gēliem, no ziņām par hetu izcelsmes faraoniem Senajā Ēģiptē, jo tik tāli sakari nav iedomājami bez attīstītas upju un jūras kuģniecības.
Kā jau minēju, Nēsas pavalstī katras upes deltas apvidū bija ostas pilsētas, kuru vairums bija pelasgu kolonijas. Pelasgiem sajaucoties ar hetiem, šīs kolonijas kļuva par hetu valsts sastāvdaļām. Minēju arī to, ka ķēniņš Tutkalis I iekaroja Nēsas patstāvīgo provinci un pievienoja kopīgajai valstij, atklādams Hattijai brīvu pieeju jūras kuģniecībai Vidusjūrā. Tātad hetiem kalpoja pelasgu ātrgaitas kuģi.

14. Hetu apģērbs

Visi ģērbās vienādi vienkārša šuvuma gaišos, skopi izšūtos apģērbos.
Sievietēm bija gari brunči, bet vīrieši valkāja rūtainus svārkus kā skoti. Karavīriem bija gari vilnas mēteļi, kurus pat kara laukā nevilka nost. Valdniekiem, brīvajiem cilvēkiem un vergiem apģērbi bija vienādi, ar to vismaz ārēji pasvītrojot mantisko vienlīdzību, kuras pārzināšana bija vecākās Nēsas tempļa priesterienes rokās. Tātad cilvēka vērtību noteica nevis āriene, bet gan viņa garīgā pasaule.
Matus valkāja garus kā sievietes, tā arī vīrieši. Sievietēm mati bija vai nu bizēs, vai arī brīvi izlaisti, savilkti ar saitītēm un vainadziņu, sudraba stīpu. Vīrieši sasukāja matus gludi, savijot aizmugurē īsās, daudzās pīnēs. Arī bārdu neskuva un sakārtoja daudzās viļņainās pīnēs, kurās ievija sudraba vizuļus (370).
Darba apģērbu darināja no zvēra vai mājlopa ādas, nokasot vilnu un nokrāsojot. Arī pledus jeb apmetņus šuva no ādām. Taču biežāk lietoja baltus linu auduma apmetņus jeb mēteļus, kurus priekšpusē sasprauda ar sudraba loka saktām. Apmetņa malas bija izšūtas ar sarkaniem, zaļiem, dzelteniem un ziliem diegiem, apšūtas ar panteras vai jēra ādas strēmelēm. Kažokus nevalkāja, bet adītas vilnas jakas ar krāšņiem, krāsainiem, ģeometriskiem rakstiem bija izplatīts apģērbs aukstā laikā.
Valkāja lūku vīzes, pastalas, mīkstus ādas zābakus baltā krāsā ar atlokiem, kuriem piekāra sudraba zvārgulīšus. Tātad heti ģērbās vienkārši, nēsāja pašas nepieciešamākās rotas lietas, dzīvoja vienkārši un pieticīgi.

15. Nauda

Naudas pamata vienība bija sudraba mina. Par minas vērtības etalonu uzskatīja vienu labi barotu un dresētu mūli, par vienu sudraba minu varēja nopirkt 2 jājamos zirgus. Tātad minai bija liela vērtība.
Vienā hetu sudraba minā ietilpa 40 sīķeļu. Mina svēra aptuveni 300 gramus, sīķelis - ap 75 g. Ne sīķeļiem, ne minām nekādu vērtības vai piederības zīmju nebija.
Mina bija pagarš sudraba stienītis ar 40 atlaužamiem vienāda lieluma posmiem. Tādējādi vajadzības gadījumā minu varēja ērti sadalīt 40 sīķeļos, kaut gan tika lieti arī atsevišķi sīķeļu stienīši, kuri sastāvēja no diviem posmiem. Tātad naudas mazākā vērtība bija 1/2 sīķeļa.
Nauda kā maiņas ekvivalents Hattijā radās 2500. g. p.m.ē. Tā bija izplatīta ne tikai Hattijā, bet arī ārzemēs, jo hetu nauda bija sudraba ieguves līdzeklis, hetu lielākā bagātība, ar kuru viņi kļuva pazīstami pasaulē no viena okeāna līdz otram. Tik agra nauda kā maiņas līdzeklis nekur citur nav zināma. 

16. Reliģija

Heti dievus nepielūdza, nezemojās dieviem, neprasīja grēku piedošanu, bet daudzināja tos kā savus senčus. Viņi nepazina pašu grēka jēdzienu, jo kā liecina hetu rakstu pieminekļi, viņi nepiekopa zagšanu, laupīšanu, krimināli sodāmas izdarības, kuras tika nežēlīgi izskaustas jau dīglī ar audzināšanas metodēm, likumiem, ieskaitot nāves sodus par zādzību vai slepkavību.
Hetu reliģijā pastāvēja ļoti sarežģīts panteons, kā teikts māla tāfelītēs, tā bijusi 1000 savstarpēji pakļautu abstraktu būtņu sistēma.
Galvenā bija Māte Lata, tad Anita un Nēsa, aiz tām Pērkons, viņa dēli Neris, Cipalinds, auglības dievs Telepīns un viņa sieva Hiepa (Ieva). Tad nāca Saules un Gaismas dieviete Gaismūna, viņas vīrs Inārs, uguns dievs Agnis, medību dieviete Rute, vārtu sargāšanas dievs Apulūns, ceļa dieviete Jagve (Jahve), lopu dievs Taurs, kura vārdā nosaukta augstiene un meža vērsis, kā arī jūras, upju, ezeru, lietus, amatu, kara, mājas un citas dievības.
 Katrai dievībai bija sava inkarnācija. Latas simbols bija baltu ziedu puķes, parasti pīpenes, Nēsas simboli bija pantera un taurs, Anitas - dzēse, gulbis, stārķis, dzērve, Pērkona - uguns, kas iedegta no zibens. Rūtes simbols bija divgalvaina pantera un vilki, Hiepas simbols - īve u.t.t.
Lata valdīja pār visām dievībām, bet Anitai, Nēsai un Pērkonam bija daudz palīgu - katrs savā nozarē. Visām šīm dievībām bija veltītas milzīgas akmens skulptūras, kuras atrada seno pilsētu drupās. Kaut gan ne visiem trešās un zemāko kārtu dievībām bija savi tempļi, tiem tomēr bija svētās vietas - strauti, akmeņi, koki. Katram dievam bija veltītas daudzināšanas poēmas. Ieejot Mātes Nēsas templī, tika skaitīta ievadā minētā himna, kas bija arī Hattijas valsts himna. Saules un gaismas, ausmas un dienas gaišuma dievietei Gaismūnai  tika veltīta tāda daina:

     “Debesu Saule, cilvēku gans!
     No jūras tu iznāc, no debesu dēla jūras,
     Un uztrausies augšā Debesīs.
     Tu esi Debesu Saule, valdniece lielākā !
     Tu dzimi cilvēkiem, zvēriem kalnos,
     Vērsim un aitai, sunim un kaķim,
     Katram putnam un kukainim laukā -
     Visiem tu dāvā dāsnumu savu,
     Kas kuram pienākas pēc Latas likuma 
     Dienu no dienas, gadu no gada...” (370).

Vēl pirms Gilgameša eposa parādīšanās šajā saulē pastāvēja hetu rakstīti nostāsti un teikas par dieviem, viņu cīņu par augstāko vietu starp tiem, par augiem un dzīvniekiem, valdniekiem un cilvēkiem, gariem un citādiem brīnumiem, dvēseles nemirstību un pārdzimšanu, debesu cilvēkiem, kas esot atlidojuši no zvaigznēm un apciemojuši hetus, iemācījuši tiem dzīvot cilvēka cienīgu dzīvi. Teikas stāstīja par spārnotiem kuģiem, kuri no saulrietu puses esot nākuši. No tiem iznākuši cilvēki, kas iemācījuši kopt lopus un druvas, kausēt metālu, tirgoties. Šajos, no jūras izkāpušajos cilvēkos, kas bijuši balti un gaiši kā Saule, nav grūti ieraudzīt pelasgu un umbru kuģotājus un tirgotājus, jo sakumā hetiem kuģniecība bija sveša.
Varoņeposs par Telepīnu sevišķi izceļas starp daudzajiem mītiem un nostāstiem, teikām. Tas bija stāsts par augu dievu un cilvēku labvēli, viņa cīņu ar čūskveida dēmonu Īlajanku visu dzīvo būtņu vārdā..
Katru rudeni Telepīns atstājot Zemi un dodoties uz Debesim. Tad viss pamirstot un nokalstot, sākoties aukstums un bads, sausums un posts, ko atnesot Īlajanks. Kad Īlajanks ir sakauts, Telepīns atgriezies, iestājas pavasaris, dzīve atjaunojas (367).
Tātad hetu kultūrā ir saskatāmas parādības, kuras atkārtojās baltu tautās tikai pēc 2,5 tk gadu, pat Ēģiptes faraoni, Šumēras un citu Āzijas valstu valdnieki, ettruski un Romas imperatori mācījās valsts vadīšanas mākslu no Hattijas.
11. gs p.m.ē. Hetu konfederatīvo valsti sagrāva ahajavi. Heti pazuda iz cilvēces turpmākās vēstures, bija un izbija kā daudzas citas baltu izcelsmes lielās un mazās tautas, kā pelasgi, umbri, burti, sindi, kā erji, arieši, elamīti un šumēri - vergu impēriju un savu slepkavu radītāji.

 

Komentāri
Reiki, Taro, Filmas, Horoskopi, Astroloģija
Copyright © Aliens.lv 2007-2009
Mājas lapas izveide - WEBstyle.lv